Apprecējos diezgan agri, 20 gadu vecumā, jo draudzene neplānoti palika stāvoklī. Meitene, kuru sastapu, nebija baigā skaistule, taču pievilcīga, dzīvespriecīga, draudzīga.
Vārdu sakot, nospriedu, ka viņa man derēs, un apprecējos!
Drīz mums piedzima meitiņa. Sākumā man šķita interesanti spēlēt vīru un tēti, bet ar laiku kaut kā apnika. Sasodīts, es nodomāju – visi mani draugi izklaidējas un dara to, kas pašiem patīk, bet es pēc darba dodos mājās no darba un viss!
Rezultā arī es sāku tusēt ar viņiem – apmeklējām kafejnīcas, klubus un burziņus, kur bija sanākušas arī meitenes. Sākumā turēju sevi rāmjos – tā teikt, esmu precējies.
Bet tad vienai ar aci piemiedzu, tad citu uz mājām pavadīju. Jaunās dāmītes man lipa klāt kā bites medus podam, taču līdz gultas priekiem lieta tobrīd nenonāca.
Lasīt vēl –Desmit gadu bez vīrieša! Kādas tam ir sekas
Tad es sāku sapņot par jaunu automašīnu. Sagrabināju visus savus iekrājumus, paņēmu kredītu un nopirku izcilu spēkratu – tieši tādu, kā gribēju.
Tad es pavisam zaudēju prātu, meitenes pašas lēca manā vāģī, un tajā es, izskatīgs jauns vīrietis, skaļa mūzika, naksnīga pilsēta…Īsāk sakot, “atlaidu pēc pilnas programmas”.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
